Novembra sākumā, kad dabā nolasām atgādinājumu par aiziešanas nenovēršamību, ticīgie Latvijā biežāk apmeklē kapsētas, lai atcerētos savus dārgos tuviniekus, lūgtos par viņiem un apliecinātu tiem savu mīlestību. Skumjas, ko rada tuvinieka aiziešana no šīs dzīves, tomēr nespēj nomākt ticību mūžīgajai dzīvei un augšāmcelšanās cerību.
Viduslaikos trapistu, kamedulu un kartūziešu mūki viens otru sveicināja ar vārdiem: „Memento mori” (Atceries, ka tu nomirsi). Tas viņiem atgādināja, ka mūsu dzīve ir sagatavošanās nāvei, ka labi nomirt ir liela māksla. Sakāmvādra gudrība pauž: „Kāda dzīve, tāda nāve; kāda nāve, tāda mūžība.” Mūki uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem garīgās dzīves vingrinājumiem ir katru dienu atcerēties par nāvi nevis tāpēc, lai par to bēdātos, bet lai spētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, steigtos mīlēt, priecāties, darīt labu un par visu slavētu Dievu. Svētais Benedikts mācīja: „Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un uz nāvi ar domu par dzīvi. Tā tu iemācīsies gan dzīvot, gan nomirt. Nāve ir briesmīga tikai tiem, kuri par to nedomā.” Nopietni pārdomājot savu dzīvi, mēs nonākam pie svarīgām atziņām – dzīve ir trausla, pats svarīgākais tajā ir mīlestība un Dievs dzīves krustcelēs un grūtībās gaida uz katru no mums.