maxresdefault
Latvijas Bīskapu konference pateicas visiem, kas šajā ārkārtējā situācijā atbildīgi rīkojās ievērojot noteiktos ierobežojumus, kā arī tiem, kas atbalstīja draudžu baznīcas ar savu kalpojumu un ziedojumu.


Ministru kabinets 2020. gada 7. maija sēdē pieņēma grozījumus ārkārtējās situācijas laikam, kas tiek pagarināts līdz 9. jūnijam. Ņemot vērā jaunos noteikumus, Latvijas Bīskapu konference informē ticīgos, ka ar 2020. gada 13. maiju ir atļauts pulcēties uz reliģiskajiem pasākumiem gan iekštelpās, gan ārā, ievērojot minētās prasības:

1. Kārtējā (tas ir tā, kas ir saskaņā ar pirmskrīzes ierasto dievkalpojumu kārtību) Sv. Mise var notikt ar ticīgo piedalīšanos ievērojot 2 m distancēšanos.

2. Baznīcā jābūt noorganizētiem roku dezinfekcijas līdzekļiem un regulāri jādezinficē virsmas. Arī garīdzniekiem un kalpotājiem jāizmanto dezinfekcijas līdzekļi. Draudžu vadībai ir jānodrošina, lai nenotiktu drūzmēšanās nedz pie ieejas, nedz dievkalpojuma laikā.

3. Attiecībā uz kristībām, laulībām, bērēm un kapusvētkiem ir saistošs ierobežojums: ne vairāk kā 25 cilvēki un 2 m distance.

4. Latvijas diecēžu bīskapi atgādina, ka pat ja katoļticīgie uz ārkārtas stāvokļa laiku tiek atbrīvoti no pienākuma piedalīties svētdienas un obligāti svinamo svētku Svētajā Misē, no šī brīža dievkalpojumu apmeklēšana ir kļuvusi iespējama. Un tie, kuri aizvien jūtas nedroši par savu veselību saistībā ar vīrusu COVID-19, paliekot mājās var justies brīvi savā sirdsapziņā. Tiešraides no dievkalpojumiem notiks vismaz līdz ārkārtējās situācijas beigām.

Aizvien turpināsim lūgties arī mājās, uzturot saikni ar savām draudzēm un tās atbalstot. Mēs piesaucam Vissvētākās Jaunavas Marijas - Slimnieku veselības un Māras Zemes karalienes palīdzību. Lai Dievs caur viņas aizbildniecību palīdz gan mūsu zemē, gan visā pasaulē uzveikt bīstamo slimību, šai pārbaudījumu laikā atjaunoties garīgi un nest Debesu Valstības cienīgus augļus.

 

Latvijas Bīskapu konference

Pārpublicēts no www.katedrale.lv

 

Marija DievmateŠajā mēnesī godinām Dievmāti. Viņa ir mūsu zemes sevišķā aizbildne - Māras zemes Karaliene. Taču mūsos var rasties izbrīna - godinām Viņu kā Karalieni, bet Viņa saka: „Lūk, es esmu Kunga kalpone” (Lk 1,38). Tā Viņa sevi sauc brīdī, kad dzirdēja cilvēkam neparastus eņģeļa vārdus: „Esi sveicināta žēlastības pilnā” (Lk 1,28). Eņģeļa sveiciens liek mums redzēt Marijā Jaunavu, kas ir paaugstināta pāri eņģeļiem, bet Marijas atbilde liek redzēt Viņu nometušos ceļos, kalpojot Dievam un cilvēkiem. Tas mūsu sirdi var mierināt - redzot Viņā Kunga Kalponi, mīlot Viņu kā Māti un godinot kā Karalieni.

Pirms savas kalpošanas uzsākšanas, kā liecina tradīcija, Dieva Māte savu bērnību pavadīja svētnīcā, kur Viņa lasīja svētās grāmatas. No tām iegūtās gudrības augļus mēs lasām Magnificat himnā, kuru Viņa izteica Elizabetes mājā. Svētnīcā Marija sagatavoja savu dvēseli visam, ko Dievs no Viņas dzīves laikā sagaidīja. Un mēs zinām, ka no Marijas daudz sagaidīja Tas, kuram vienīgajam bija tiesības uzstādīt jebkādas prasības.

Sv Dieva dzemdetajaLūdzoties Dievmātes litāniju, ikreiz atkārtojam: svētā Marija, Labsirdīgā Jaunava, Debesu vārti, Rīta auseklis, Slimnieku veselība, Grēcinieku patvērums… Ar šiem tituliem, kurus svētie un Baznīcas doktori ir veltījuši Marijai, viņi vēlējās pagodināt Viņas izcilumu.

Taču ir viens tituls, vissvarīgākais, kurš iekļauj sevī visus pārējos un ir to pamats: svētā Dieva Dzemdētāja. Marija ir tā no kuras piedzima Jēzus (Mt 1, 16). Svētais Lūkass savā evaņģēlijā ierakstīja eņģeļa vārdus: “Visaugstā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas, kas dzims, būs svēts un tiks saukts - Dieva Dēls” (Lk 1, 35).

Mēs esam dzirdējuši par mātēm, kuru dēli bija lieli zinātnieki, slaveni karavadoņi, tautu vadoņi, karaļi. Pasaule viņus apbrīnoja un apbrīno līdz pat mūsdienām, savā laikā tautas viņu priekšā drebēja bailēs, vai arī svētīja viņus. Taču pāri visām šīm mātēm paaugstināta ir Marija - Dieva Dēla Māte, Dieva Dzemdētāja.

Laba GanaŠajā Lieldienu svētdienā mēs pieminam Kristu kā Labo Ganu – šo tradīciju Baznīcā uzsāka pāvests Pāvils VI 1963. gadā. Šodien visa Baznīca lūdzas par aicinājumiem uz priesterību.

Mūsdienās daudzās zemēs ir jūtams aicinājumu trūkums. Ir daudzas diecēzes, kurās jau ilgu laiku nav iesvētīts neviens priesteris. Starp ticīgajiem un pat starp priesteriem rodas jautājums: vai tiešām aicinājumi Baznīcā izsīks? Cilvēciski, vērojot notiekošo, varētu domāt, ka mazinās alkas pēc Dieva un Baznīcas dzīve zaudē savu dedzību.

Tas nav nejauši, ka Labā Gana svētdienu svinam tieši Lieldienu laikā. Kristus augšāmcelšanās ir kā droša zīme tam, ka Dievs ir dzīvs, un tam, ka Viņš vienmēr paliks ar mums. Dievs pats izveidoja savu Baznīcu, un Viņš arī nepārstās aicināt tajā strādniekus.

Dievs aicina, taču tie aizvien būs paši uzrunātie jaunieši, kas šo aicinājumu pieņems vai noraidīs.

Protams, varētu iebilst, sakot: “Ja es skaidri zinātu, kurp Dievs mani ved, es droši ietu, bet diemžēl es to skaidri neredzu.” Daļa cilvēku atrod savu aicinājumu jau tad, kad vērīgi ieklausās savā sirds balsī un pareizi novērtē savas spējas. Taču daudzi arī pēc izdarītās izvēles aizvien jūtas nedroši. Nedrošības iemesls vispirms ir jāmeklē tajā, ka trūkst ticības un paļāvības uz Dievu. Mēs gribam zināt visu daudzus gadus uz priekšu, mēs prasām no Dieva tādas garantijas, kādas Viņš nav paredzējis mums dot. Dievs ir Labais Gans. Tas ir Viņš, kas mūs vada. Ja avs zinātu, kurp gans viņu vēlas vest, tā nesekotu gana pēdās, bet aizsteigtos tam pa priekšu, bet tad nesaprātīgo avi varētu saplosīt plēsīgi zvēri vai laupītāji.

miniatiura 11

Георгий, прозванный Победоносцем (известен также как Георгий Каппадокийский или Георгий Лиддский) – весьма популярный в традиционном благочестии святой, мученик, принявший смерть за Христа во время гонений императора Диоклетиана в 303 или 304 году.

Foma

Šodien dzirdētie lasījumi, mūs aizved pie notikumiem, kas norisinās ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Tie mūs iepazīstina ar to, kas notiek mācekļu kopienā, kopš Jēzus vairs nav klātesošs. Ikreiz lasot Jāņa evaņģēliju, lūgsim žēlastību saprast, ko Dievs mums vēlās pateikt, pasniedzot šo Jāņa mācību. Atcerēsimies, ka viss, ko mēs saņemam Atklāsmē no Dieva, domāts tam, lai mēs varam aizvien lielākā mērā ņemt dalību Dieva dzīvē. Tāpēc pakavēsimies pie dzīvā Dieva Vārds.
Ievadā paraudzīsimies uz apstākļiem – gan iekšējiem, gan ārējiem, kādos atrodas apustuļu kopiena. Tātad, Apustuļi ir nobijušies, viņi ir aizvadījuši traģisku nedēļu – kopš svinīgās ienākšanas Jeruzalemē, kad viss izskatījās tik daudzsološi, ar Pashas maltīti, kas viņus vēl vairāk vienoja, līdz Jūdas nodevībai, kad lietas ieņem citu notikumu gaitu un savu kulmināciju sasniedz personas, uz kuru cer, ka viņš ir Mesija, Dieva Dēls, nāvē. Visi cer, ka Jēzus ir tas, kas viņus atbrīvos. Jautājums: no kā? No romiešiem? No vardarbības un apspiešanas? Īsti nav skaidrs, bet Jēzus taču vienmēr bija atklāts un par savu misiju runāja skaidri. Bet tik un tā klausītāji viņu pārprasta un paši pielāgoja Jēzus vārdus savām ilgām un cilvēciskajai izpratnei.
Apustuļi dreb bailēs par savu dzīvību, ja gadījumā viņi tiek pieskaitīti Jēzus sekotājiem un notiesāti par to. Viņi, šī vīra vārdam paklausot, atstāja visu, un ko lai dara tagad, kad viņa nav? Bet tomēr izskan ziņa, ka viņš ir dzīvs! Kā tas var būt, ja daži no viņiem bija liecinieki tam, ka Jēzus miesas tiek guldītas kapā? Bet neskatoties uz to apgalvo, ka Jēzus ir dzīvs, jo kaps ir tukšs. Vai tik ne viņi paši tiek vainoti šādā sabotāžā? Jānis šos apstākļus raksturo vienā frāzē, kas izsaka visu: „bailēs no jūdiem, viņi atradās aiz aizslēgtām durvīm”. Bailēs no tā, ko viņu pašu ļaudis var tiem nodarīt.

93409437 1256988484511876 3772233771365957632 o

Otrā svētdiena pēc Lieldienām ir īpaša un ļoti svarīga, jo 2000. gada 5. maijā Vatikāns ar oficiālu dokumentu pasludināja to par Dieva žēlsirdības svētdienu. Kas ir Dieva žēlsirdība? Svētais Jānis Pāvils II to nosauca par "mīlestības atklāsmi".

Pāvests Francisks vienā no savām uzrunām, ko veltīja Dieva žēlsirdībai, uzsvēra: "Žēlsirdība palīdz saprast, ka vardarbībai, apvainojumiem un atriebībai nav nekādas jēgas. To pirmais upuris ir tas, kurš dzīvo ar šīm jūtām, jo aizmirst par savu cieņu. Žēlsirdība atver arī mūsu sirds durvis un palīdz apliecināt savu tuvumu visiem, it sevišķi vientuļiem un sabiedrības atstumtajiem. Tā palīdz mums apzināties, ka esam brāļi un viena Tēva bērni. Žēlsirdība palīdz mums ieraudzīt tos, kuriem ir vajadzīga palīdzība, vajadzīgs mierinājums, uzmundrinošs vārds un smaids. Žēlsirdība iekvēlina sirdis un dara mūs jūtīgus pret savu brāļu un māsu vajadzībām, palīdzot dalīties ar viņiem priekos un bēdās. Citiem vārdiem runājot, žēlsirdība mudina visus kļūt par taisnīguma, vienotības un miera līdzekļiem. Nekad neaizmirsīsim, ka žēlsirdībai ir būtiska nozīme ticības dzīvē, un tā ir konkrēts veids, caur kuru apliecinām pasaulei, ka Jēzus ir augšāmcēlies," – sacīja pāvests.

Pārpublicēts no www.vaticannews.va